Sens attēls

Dzīve nav vienkārša, mīlestība var gan nogalināt, gan radīt, gan izglābt un arī atklāt patiesību. Tieši par to ir šis romāns. Par mīlestību, kas reizēm ir negodīga, reizēm sāpina, bet stāv pāri visam un spēj visu. Spēj savest kopā tos, kuri šķiet šķīrušies uz mūžīgiem laikiem. Nekas dzīvē nenotiek tāpat vien. Un teju nekas nav vienkārši..

Dace un Juris dzīvo paraugģimenē, līdz brīdim, kad nomirst viņu tēvs..

“Savā izmisumā Dace gribēja atrast mierinājumu pie mammas, taču Mirdza tikai savilka ciešāk savu melno lakatu un šķita neredzam neko citu, izņemot ātri skatienam pazūdošo zārku.”

Tikai pēc tēva nāves sāk atklāties patiesība par dzīvi, kuru viņi ir tik lieliski tēlojuši. Soli pa solim, viss nonāk tik tālu, ka meitenei ir jādodas projām. Bet iemesls tam ir mīlestība. Un mīlestības sekas. Jaunā, vēl pilngadību nesasniegusī Dace ir stāvoklī.

Romāna lapaspusēs paralēli risinās vairāki stāsti un dažubrīd man šķita, ka nespēju izsekot tiem līdzi un man būtu vajadzējis ņemt baltu lapu un zīmēt ciltskokus, vilkt saistību līnijas un rakstīt vārdus, lai saprastu, kurš ir kurš un kā šie cilvēki ir saistīti.. bet, jo vairāk lasīju, jo skaidrāk viss šķita. Šie stāsti ir ciešāk saistīti, nekā sākotnēji šķiet. Un es tikai ar grūtībām varu iedomāties, kā autore ir plānojusi šo stāstu sižetus un mirkļus savīt. Nekas nav nejaušība. Mēs visi esam tuvāki viens otram, nekā domājam.

Daudz netaisnību nākas pārciest teju ikvienam romāna varonim. Iekšējais cīņasspars un vēlme būt laimīgiem, neiznīcināmiem uzvar mīlestību.

“Viņa negribēja tikt sāpināta un sabradāta vēlreiz. Un kurš gan cits to spētu izdarīt, ja ne cilvēks, kuru tu mīli līdz sirds dziļumiem.”

Patiesībā, romāna valoda bija viegla un sižets turēja mani sava varā. Lai gan grāmata nav piesātināta ar citējamām domām, tā ir ļoti interesanta, aizraujoša un liek pārdomāt gan savu dzīvi, gan to, cik sarežģīta tā nereti var būt. Šķiet, ka es to lasīju tieši īstajā brīdī, jo to, ka tā mani tik ļoti aizraus, es negaidīju.

Kopumā esmu priecīga, ka izlasīju šo grāmatu. Nu jau būs pagājis mēnesis, kopš izlasīju šo grāmatu, bet tā man ir iespiedusies tik dziļi atmiņā, ka joprojām pārdomāju varoņu dzīves un to, kā viss būtu, ja būtu citādi.

Tā nu – pavisam īsi, neatklājot sižetu, tomēr par galveno esmu uzrakstījusi. Nu uzdevums jums – lasiet!

senss

Advertisements

Slepenā dziesma

Īsi pēc tam, kad bijām atgriezušies IMG_6341ano Eiropas ceļojuma, vīrs skatījās „Latvijas mediju” jaunāko grāmatu katalogu un es tajā pamanīju grāmatu „Slepenā dziesma”. Teicu, ka gribu to izlasīt, pat nenojaušot, ka dažas dienas vēlāk es pie tās arī tikšu. Vīrs teica, ka neesot bijis plānots tikt pie šīs grāmatas, bet tika.

Šis kriminālromāns (trilleris) ir interesants un aizraujošs. Nodomāju, ka tas noteikti patiks arī pusaudžiem un jauniešiem, kā arī rokmūzikas cienītājiem un tiem, kas vēlās saprast, kā tad īsti rodas mūzika, kā dzimst vārdi un kāpēc ir tik daudz cilvēku, kas vēlās iemantot mūziķu uzmanību un mīlestību. Grāmatas autore lieliski aprakstījusi daudzos meiteņu aizmiglotos un samīlējušos skatienus, kas vērsti pret vokālistiem, ģitāristiem, un to, ka bundzinieki vienmēr paliek bešā (un tiek salauztas ne tikai bungu vālītes, bet arī viņu sirdis un dvēseles). Bet vai visi mūziķi ir godīgi pret saviem faniem un grupas biedriem? Cik tālu var novest vēlme būt pasaulslaveniem un atpazītiem?

„Dzīvei reizēm ir tieksme sarežģīties”

Džena (Žeņa) un Nika ir māsas, kuras šķir ne tikai 8 gadu vecuma starpība, bet arī attālums no Sanktpēterburgas Krievijā līdz Notounai Anglijā. Džena ir vecākā māsa, kas, sasniedzot studiju vecumu, dodas mācīties uz Angliju. Nika paliek dzīvot ar vecākiem Krievijā. Romāns veidots kā abu māsu sarakste Facebook, līdz kādu dienu Džena pārstāj atbildēt uz māsas rakstītajām vēstulēm. Drīz vien vēstules paliek arī nelasītas un izrādās, ka ar Dženu kaut kas ir noticis. Nikai paliek tikai māsas pleijeris, rokmūzika un tēvs (neilgi pēc Dženas mistiskās pazušanas māte nomirst). Viss drīz vien mainās, jo tēvs sāk veidot jaunu ģimeni, bet Nika, gluži kā māsa, dodas studēt uz Angliju.

„Un tā es turpināju uzturēt mūsu avarējušās ģimenes buržuāzisko fasādi.”

Astoņus gadus pēc Dženas mīklainās pazušanas, Nika sajūt vēlmi atšķetināt māsas pazušanas iemeslus. Varbūt viņa vēl ir dzīva? Sākotnēji arī es līdz ar Niku cerēju, ka varbūt māsu tomēr izdosies atrast un izglābt, un viss atkal būs labi, bet…

IMG_6353a

*

Jāsaka, lai gan neesmu kaislīga rokmūzikas cienītāja, pāris dziesmas no Nikas playlistes zināju. Likās lieliska ideja, ka katru vēstuli Nika iesāk ar dziesmas nosaukumu, kuru pati klausās (un arī lasītājs iedvesmai var paklausīties). Dženas un Nikas attiecības gan nešķita pārāk siltas un tuvas, tomēr likās, ka tieši mūzikas gaume, ko Džena centās nodot māsai, abas māsas satuvināja.

Kopumā stāsts ir piesātināts ar visdažādākajiem notikumiem – festivāla Glastonberija apmeklējumu, mūziku kā tādu, puišiem, tusiņiem –, un mazliet arī mīlestību, kas saista ne tikai māsas, bet arī satur kopā grūti atrisināmo mīklu par Dženas pazušanu. Kas viņu nogalināja, ja viņa ir nogalināta? Vai būs grūti atrisināt noslēpumus, kas radušies un veidoti apzināti? Kurš būs vājais posms noslēpumu ķēdē un saraus nezināšanas važas?

„[..] jo tuvāk tu būsi patiesībai, jo biedējošāk un sarežģītāk tas kļūs.”

Grāmata noteikti patiks tiem, kas vēlās nepārtraukti aizraujošu sižeta līniju, kam interesē rokmūzika un detektīvi. Lai gan šis īsti nav tāda veida detektīvstāsts… Godīgi sakot, es pat nesapratu, kā Nika nokļuva pie atrisinājuma. Bet beigas, kā jau parasti, laimīgas (lai gan varētu domāt, ka kāds tās nesauks par laimīgām).

Vēlētos pastāstīt daudz vairāk par pašu stāstu, bet tad lasītājiem vairs nebūs interesanti lasīt. Viss, ko varu ieteikt – romāns lasās raiti un viegli, stāsts nav pārlieku sarežģīts un piņķerīgs, kā arī izsekot sižeta līnijai nesagādā nekādas problēmas. Biju tik ļoti aizrāvusies ar lasīšanu, ka pat visu ceļu no Teikas uz centru (ejot ar kājām), turpināju šķirt lapu pēc lapas, nemanot, cik ātri paskrēja mani mērotie 7 kilometri. Kopumā man grāmata patika. Arī autores valoda bija vienkārša un saprotama.

IMG_6345a

Uz mūžu. Līdz sestdienai

Pie grāmatas tiku gluži nejauši. Ne nu tā, ka man to uz ielas būtu pasniedzis svešinieks vai es to būtu atradusi kur citur.. “Uz mūžu. Līdz sestdienai”  no izdevniecības “Latvijas Mediji” mājās atnesa vīrs, sakot, ka tā man esot jāizlasa (un par to jāuzraksta).

Jāatzīst, ka tā nudien nebūtu grāmata, ko pati būtu izdomājusi ņemt un lasīt – man ir niķis grāmatas nereti vērtēt pēc to vāka. Diemžēl, sievišķīgi rozā vāki mani reti uzrunā, bet šī nu ir reize, kad jāatzīst, ka grāmatu nedrīkst un nevajag vērtēt pēc tās vāka.

 “Uz mūžu. Līdz sestdienai” ir bijusi 2016. gada grāmata Zviedrijā. Stāsta galvenā varone Petra ir precējusies, viņai ir divi bērni un tomēr ne viss viņas dzīvē ir patiess. Pārdzīvojot vīra neuzticību, Petra pazaudē sevi. Vienīgā iespēja atgriezties normālā dzīvē – padzīvojot kalnos un tur savedot sevi kārtībā – atradinoties no visa, kas viņu ir glābis neilgajā laika posmā starp laimīgas laulības beigām un šķiršanos

Petra ir mūsdienīga sieviete, kura dzer miega zāles, lai gulētu, klusumā sajūt paniku (“Istabas klusums griežas ausīs”) un ļoti cenšas ticēt, ka viņas laulība būs tāda, kāda tā ir bijusi jau 15 gadus. (“Vai tikai aizmigt un gulēt, līdz viss ir beidzies.”)

Grāmata ir sadalīta daļās, kurās darbība notiek vai nu tagadnē (kalnu būdiņā Rānukā) vai laikā, kad Petra uzzina par vīra neuzticību (cik es noprotu, šīs daļas viņa pieraksta savā jaunajā grāmatā).WhatsApp Image 2018-05-06 at 20.54.04.jpeg

Lasot grāmatu var lieliski izjust sievietes šķiršanās sāpes un kur tās noved. Tiesa, bez spriedzes arīdzan neiztikt. Stalojaures ezeru kalnos apvij baiss stāsts, par kuru Petra iesākumā nezina neko. Tuvojoties dienai, kad Petra varēs atgriezties mājās, mainās ne tikai laika apstākļi un viņas skatījums uz daudzām lietām, bet pat tas, kā viņa dzīvo.

“Es vispār nesaprotu kā var kaut kur doties, skaidri redzot, ka tas apdraud dzīvību.”

Lai gan uz grāmatas ir uzdrukāts, ka tā ir “Zviedru Bridžita Džounsa, tikai vēl asprātīgāka” – man tā vairāk likās kā tāds kriminālromāns, visu laiku pastāvīgi gaidīju parādāmies kādu slepkavu vai vismaz kaut ko, kam kalnos nebūtu jābūt. Vēlējos, lai noslēpumi tiktu ātri atrisināti, bet patiesībā šis grāmatas klusums bija tikai veikli izveidotas sajūtas par vietu, kur notika romāna galvenā darbība.

Galvenā atziņa, ko guvu izlasot šo grāmatu – lai sāktu dzīvot no jauna, vispirms ir jāmirst.

WhatsApp Image 2018-05-06 at 20.54.02 (1).jpeg

Ielu muzikanta dienasgrāmata. Harijs Vagrants

Kad ieraudzīju, ka drīzumā tiks atvērta “Ielu muzikanta dienasgrāmata”, man salecās sirds. Es pat nezinu vai tādēļ, ka gribēju to pēc iespējas ātrāk izlasīt, lai uzzinātu, ko tad tāds ielu mūziķis var rakstīt… iespējams arī es tādu grāmatu reiz gribēju uzrakstīt.

Grāmatas autors un galvenais varonis (nu kā tad citādi dienasgrāmatā var būt), ir Harijs, kurš spēlē dažādus interesantus un nebūt ne Latvijā bieži sastopamus eksotiskus instrumentus. Teju ikviens vēlās piedalīties viņa un viņa draugu – grupas – performancēs.

Sākotnēji visa darbība norisinās Rīgā, skaidri pat zināms uz kurām ielām un kuriem pakāpieniem jaunie mūziķi spēlē. Viss ir skaidri un gaiši uzrakstīts, lai gan, protams, tās sajūtas nebūt nav tik viegli saprast, piemēram, kad mūzikas vilināti, apkārt stāj dažāda vecuma, izcelsmes un slāņa cilvēki.

“Ielu muzikants ir pats sev pavēlnieks, turklāt ar saviem priekšnesumiem nereti spēj nopelnīt pietiekami daudz, lai nodrošinātu savu iztikas minimumu un nereti pat vēl vairāk, turklāt neskaitāmie piedzīvojumi un iepazīšanās, kas gadās izpaužoties uz ielas, liek baudīt dzīvi visā tās krāsainībā un dažādībā. Un pat vēl vairāk.”

Jā, tieši tā arī tas ir. Pamēģiniet spēlēt uz ielām (vai dejot, gleznot, sēdēt nokrāsoti ar zeltu…), jūs sajutīsiet!

Lai nu kā, visa grāmata nebūt nav par muzicēšanu Rīgas ielās, bet arī par došanos uz priekšu, pretī piedzīvojumiem, pretī dvēseles piepildīšanai, sevis atrašanai.

Harijs un viņa draudzene Džūna dodas pretī Eiropai ar autostopiem. Protams, viņiem ir mērķi – viens no tiem – muzicēšana uz ielām, otrs – festivāls “Varavīksne”.

Ceļā jaunieši sastop gan draugus, kas ir teju tādi paši klaidoņi un dzīves brīvie kā viņi, gan iegūst jaunus – muzicējot uz ielām.

Liela daļa grāmatas notikumu norisinās festivālā “Varavīksne”. Autora valoda ir tik bagāta, ka lasot, liekas – arī es tur esmu, es to visu esmu piedzīvojis…

Grāmatā ir tik daudz piedzīvojumu, ka brīžiem gribas pašai paņemt savu instrumentu un doties spēlēt kaut kur tālu, tālu. Vienkārši lai dotos, lai būtu kustībā, lai sajustu kā ir justies patiešām brīvai…

Jebkurā gadījumā, grāmata ir sarakstīta patīkami vienkāršā valodā, teju viss ir izklāstīts tieši un tik reāli, ka saproti – viss ir patiess.

Par dažām aprīļa grāmatām

Riku Korhonens “Ārstu romāns”

No ārstiem te nekā nebija. Pirku ar cerību, ka uzzināšu vairāk tieši par ārstiem, nevis seksu, narkotikām, alkoholu un mūziku, ko neklausos (roks vai kaut kas no tā paveidiem). Vēl jau varbūt maliet mīlestības arī te bija. Kopumā grāmata bija tīri okey, bet mani neuzrunāja.

Grāmatu nevēlējos pabeigt, bet iesāktais jāpabeidz, vismaz pēdējā laikā es tā uzskatu, tāpēc saņēmos un izlasīju. Galu galā, mani gaidīja “Svina garša”, kas atradās jau somā. Heh.

Dzērumā es mīlu visus. Arī tevi.

Es arī dzērumā mīlu šo grāmatu, ja jau tā. Un ja Tu, tieši Tu, vēlies izlasīt šo grāmatu – es Tev varu to iedot/uzdāvināt/aizdot/pārdot/iemainīt vai cits variants.

 

Māris Bērziņš “Svina garša”

Vēl viens lielisks darbs, kuru apriju vienā mirklī. Grāmatu vēlējos izlasīt jau sen, kaut kad janvārī, šķiet. Agris bija sajūsmā, bet grāmatu ilgi nepabeidza lasīt un es nevarēju to dabūt. Tā nu nācās gaidīt, līdz skolas bibliotēkā parādījās arī šī grāmata.

“Svina garša” pierāda dzīves netaisnīgumu un to, cik cilvēki mēdz būt lieli nodevēji, liekuļi un cik tie ir bailīgi.

Dzelzs placina dzelzi, bet cilvēks – cilvēku. Tāda ir padomju kalve, jupis viņus rāvis. Muļķim jānosit gudrais, sliņķim – čaklais, nelaimes putnam – laimīgais – tāds ir komunistu partijas likums.

Matīss, romāna galvenais varonis, ir apgraizīts, kas padara viņu par žīdu, lai gan ir latvietis. Liktenis nav saudzīgs pret viņu ne laikā, kad Latviju ir pārņēmuši krievi, ne tad, kad tajā iesoļo vācieši.

Izlasot “Svina garšu” es ieguvu lielāku skaidrību arī vēstures jomā. Daudzas iegūtās zināšanas izmantoju arī diskutējot ar vēstures skolotāju.

Kopumā, par “Svina garšu” es varētu runāt daudz, bet ne šoreiz. Vienkārši izlasi šo grāmatu, lai arī kas tu būtu – vecs vai jauns, krievs vai latvietis, sieviete vai vīrietis.

Ja tauta nīcina citu tautu, tad ir slepkavošana, bet, ja tautietis piebeidz tautieti, tas izskatās pēc pašnāvības.

 

Inga Gaile “Stikli”

Lieliska grāmata, vienreizīga! Skolas bibliotēka iegādājās jaunas grāmatas un starp tā bija arī “Stikli”. Literatūras skolotāja teica, ka viņai grāmata neesot patikusi, bet es pēc tās jau biju jautājusi bibliotēkā un viņa zināja. Teica, ka varbūt man tomēr patikšot..

Tā nu es, aizgājusi mājās, uzreiz ierausos gultā un sāku lasīt. Nepagāja ilgs laiks, vēl pat nesāka satumst, es grāmatu biju jau pabeigusi.

Stāsta varoņiem ir dažādas problēmas, bet vislielākā problēma ir Magdai – viņa mokās ar maniakālo depresiju. Magdas dzīves stāsts un skumjas mazliet man atgādināja mani.

Man viss ir labi. Es tikai bēdājos. Katru dienu.

Nepamatotas skumjas, alkas pēc mīlestības un spēja kļūt laimīgākai kaut nedaudz. Protams, Magdalēnas dzīve bija ievērojami neapskaužamāka kā manējā.

Mani tikai pievīla paša vājības, paša nožēlojamā vajadzība pēc mīlestības, pēc pieskāriena, pēc atbrīvošanās kaut uz mirkli.

Ar šīs grāmatas palīdzību var ielūkoties dažādu cilvēku iekšējā pasaulē. Grāmata pierāda, ka mīlestība var sāpēt, ka “mīlestība ir neiroze.”

Smaga, bet skaista grāmata. Brīžiem teikumi šķita pārāk īsi, tie nedaudz saraustīja domu, bet tas tikai pierādīja to, kāda ir slimnieka iekšējā pasaule.

“Stiklus” izlasīju vienā piegājienā. Tik lieliska grāmata! Esmu priecīga, ka nenobijos no literatūras skolotājas nepatikas pret grāmatu.

 

Nora Ikstena “Dzīves stāsti”

Godīgi sakot, šo grāmatu man bija diezgan grūti lasīt, jo vēlējos “Bogeni”, bet nebija.. tāpēc paņēmu N. Ikstenu..

Grāmatā ir vairāki stāsti. Man atmiņā visspilgtāk palicis stāsts par Naģu – meiteni, kura kļūst par ielasmeitu, bet to izbauda un priecājas. Viņas liktenis nav no vieglajiem, viņa nav no skaistākajām, bet vīriešiem viņa patīk, līdz reizei, kad viņu kāds mežā nospārda līdz nāvei. Vēl pēdējiem spēkiem viņa tiek līdz purvam, kurā jau iepriekš ir vēlējusies mirt.

Šajā grāmatā ir daudz patiesības par cilvēkiem. Daudz nāves.

Neviens neticētu, ja viņa mēģinātu kādam stāstīt, kas ar viņu notiek. Viņai apkārt ir vienkārši, gaiši cilvēki, bet viņa ir pilna ar tumsu. Viņa jūtas vainīga, ka netiek ar sevi galā.

 

Knuts Hamsuns “Pa aizaugušām tekām”

Grāmata par Hamsuna dzīves beigām. Par to, kā viņš uzturējās psihenē un veco ļaužu namā..

Es ieguvu pieredzi, ka slimnīca un trakomāja ir ļoti viena no otras atšķirīgas iestādes, kaut gan abas rūpējas par ārstēšanu un kopšanu.

Grāmata iespējams bija interesanta, bet man tā nešķita. Varbūt par maz tā sniedza.. Man patīk grāmatas ar aktīvāku sižetu, varbūt pat vairāk vēstures būtu labi, ja būtu.

Ja vēl es pazītu Hamsuna darbus, tad iespējams mācētu novērtēt, bet šobrīd šī grāmata ir nedēļas vilšanās.


 

 

 

Haiku uzvara pār sarežģīti strukturētiem teikumiem

Apnika lasīt romānus, kur nepārtraukti svarīgi iedziļināties sižetā. Plauktā atradu kādu haiku grāmatu, kura jau ilgāku laiku bija nostāvējusi tur. Tā bija Zigmunda Bekmaņa “Sudraba vilnis / Zelta smilts”. Šo krājumu jau biju reiz lasījusi.. kaut kādā 2013. gadā, šķiet.

Haikas ir kaut kas neparasti skaists un viegls. Tik mazā vārdu skaitā iekļauts tik daudz pārdomu, ka šķiet – labu haiku var uzrakstīt tikai meistars.

Šis krājums stipri atšķīrās no krājuma “Tikšanās”, kurā gan, atzīšu, bija arī patīkamas haikas, tomēr ne tik tuvas manai sirdij.

Bekmaņa krājums ir tik baudāms un skaists, ka nav vērts to lasīt dienasgaismas radītajā sīcošajā troksnī – ir jāiet pie dabas, jāieelpo pavasaris un dzeja.

Pavasaris
Mana sirds
Cīrulis debesīs

Kā rakstīts krājuma sākumā:
“Laiks aizslauka uzrakstīto. Telpa izkliedē pateikto. Bet sirds notrīs.”

Krājums ir sadalīts četrās daļās – gadalaikos.

Pavasaris

Strauts tērzē
Lāstekas dzinkst
Tavi smiekli kas vairāk

Kopā aizlido
Atgriežas dzērves
Cilvēki pārāk lepni

Vasara

Atvēru logu
Vēsuma vietā
Jasmīnu smarža

Tevi noskūpstīja
Vasaras saule
Arī es par to domāju

Kā bezdelīgas
Stundas ar tevi
Nakts pirms negaisa

Vasaras nodaļā bija arī kāda haika, kas mani pavada kopš 2013. gada:

Smilšu pilis
Devīto vilni
Nepārdzīvo

Rudens

Kā sniegs
Septembra kokos
Uzmācas skumjas

Čuksti
Kliedziena atbalss
Vējš pieņemas

Ziema

Smilga smilgai
Piekļaujas vējā
Cilvēks cilvēkam

Un atkal kāda haika, kas nākusi man līdzi jau 3 gadus

Noskrandis puika
Labajā rokā bombonga
Kreisajā akmens

Tik jauki bija lasīt ko tik brīnišķu un skaistu.. Sajūta tāda, it kā būtu bijusi brīnumainā pasaulē, kurā daudz bagātību esmu ieguvusi, bet nest nemaz nav smagi..

Par to, kā Dzērājs mani vēroja

Par Hansa Falladas “Dzērāju” biju dzirdējusi jau kaut kad ļoti sen. Atminos, ka biju tikko sākusi lietot mazliet vīna, slēpjoties no vecākiem. Protams, nepilngadīga būdama.

“Agrāk man alkohols bija pat pretīgs..”

Un tā tiešām bija.

Kopumā grāmata bija pat diezgan aizraujoša un noteikti tāda, kuras dēļ drīkst neaiziet gulēt tik laicīgi, cik vajadzētu. Arī daudz alkohola, gluži kā manā dienasgrāmatā.

Ervīns Zommers nav vidusmēra cilvēks. Viņš atrodas augstāk par parasto iedzīvotāju, bet līdz brīdim.. brīdim, kad aizraujas ar alkoholu. Šajā grāmatā tiek atspoguļots, cik tālu var novest alkohols.

Ak, un kāda bija viņa mīlestība pret alkoholu un tā karalieni Elionoru. Viņš viņai bija gatavs dot visu, bet viņai neko no tāda ķēma nevajadzēja.. izņemot naudu.

“..un pilnībā apjēdzis, kāds melis ir alkohols un kā padara par meļiem, nozvērējos nekad vairs neņemt mutē ne pilītes..”

Īsi sakot, šajā grāmatā dažas lapas ir gandrīz pilnībā pasvītrotas, bet dažās nav it nekā.

Ja nosaukums nebūtu “Dzērājs”, es domātu, ka viss vēl varētu beigties labi, nevis ar mūža ieslodzījumu Dziedinātavā, kurā tika piedzīvoti interesanti notikumi.

Man šodien prāts nevedas uz rakstīšanu, labprāt pa kluso piedzertos. Dzērājs mani aicina.